Es strādāju par pārdevēju tirgū. Nevis tādā modernā, kur pārdod bioloģiskos burkānus, bet parastā Āgenskalna tirgū, kur smaržo pēc marinētiem gurķiem un vecām omītēm. Mani sauc Ilze, man ir piecdesmit trīs gadi. Pārdodu dārzeņus un augļus. Celos četros, lai aizbrauktu uz tirgus bāzi pēc svaigām precēm. Diena gara, kājas sāp, bet es mīlu savu darbu. Mīlu, ka varu pačalot ar pircējiem, ieteikt, kurš tomāts ir salds, kurš kartupelis der zupai. Taču alga ir tāda – no pirkuma līdz pirkumam. Dažos mēnešos knapi savelku galus.

Vienā oktobra rītā tirgū ieradās sieviete, kuru nekad nebiju redzējusi. Viņa nopirka zemenes – lai gan oktobrī tās maksāja kā zelts. Apmaksāja ar zelta krāsas banknoti. Es paskatījos uz viņu un nodomāju – kā gan viņa var atļauties tā tērēties? Sieviete it kā izlasīja manas domas. “Es vienkārši uzvarēju,” viņa teica un pasmaidīja. “Kur?” es jautāju. “Interneta kazino,” viņa atbildēja. Es pasmējos. Bet viņas vārdi palika manī kā neliels ērkšķis.

Nedēļu vēlāk, sēžot mājās pēc garas dienas, es atcerējos to sievieti. Atvēru telefonu – parasti skatos sērijas. Bet šoreiz ierakstīju “vavada lv”. Atvērās zaļa lapa ar spožām bildēm. Izskatījās jautri, nevis bīstami. Es reģistrējos – vārds, e-pasts, telefons. Viss. Pēc piecām minūtēm es jau griezu pirmo spēli.

Man nebija lielu cerību. Iemaksāju desmit eiro – tieši tādu summu, ko tērēju sviestam un maizei. Ja zaudēšu – neēdīšu sviestu nedēļu, nekas traks. Sāku spēli ar vecām klasiskām ogām – ķirši, zemenes, vīnogas. Man patika, ka tas ir tik vienkārši. Griežu un skatos, kā simboli krīt. Pirmās desmit minūtes nekas – zaudēju trīs eiro. Bet tad trāpīju kombināciju. Desmit eiro atmuguriski. Paliku pie saviem. Sirds sāka sisties ātrāk. Es apmulsu – tik vienkārša lieta, bet adrenalīns tagad bija vairāk nekā tirgū, kad atnāk inspekcija.

Es turpināju. Uzvarēju vēl piecus. Zaudēju divus. Uzvarēju desmit. Bilance auga lēnām, līdzīgi kā ūdens pil uz akmens. Pēc divām stundām manā kontā bija sešdesmit eiro. Es izņēmu trīsdesmit. Nopirku dēlam jaunus cimdus – viņam bija jau saplaisājuši, un es jutos vainīga, ka nevaru nopirkt labākus. Tagad varēju. Bet vēl svarīgāk – es varēju nopirkt zemenes. Nevis pircējiem, bet sev. Pirmo reizi kopš vasaras. Tās garšoja saldi. Īpaši saldi.

Nākamajās nedēļās es vilcinājos. Dažreiz spēlēju, dažreiz ne. Vavada lv man bija kā slepens dārziņš – iegāju, pagriezu, un, ja laimēju, nopirku kaut ko mazu: sveci, labu kafiju, konfektes. Ja zaudēju – nekas, tikai desmit eiro. Es izstrādāju savu likumu: katru nedēļu tikai desmit eiro. Nekad vairāk. Tā kā tirgū – katram produktam sava cena. Un šīs spēles cena man bija desmit eiro nedēļā par izklaidi.

Bet tad pienāca decembris. Man bija nepieciešami simt eiro dēla ziemas mētelim. Man to naudu nebija. Es sēdēju virtuvē un plānoju, kur griezt. Un tad es padomāju – varbūt riskēt? Nedaudz vairāk? Es atvēru vavada lv, ieliku divdesmit eiro (nevis desmit, kā parasti). Un sāku spēlēt ruleti. Uz likmi uzliku ciparu 17 – mana dēla dzimšanas diena. Bumbiņa griezās, un es lūdzu klusībā. Bumbiņa apstājās. 17. Divdesmit eiro pārvērtās sešos simtos.

Es nespēju noticēt. Skatījos uz ekrānu kā apstulbusi. Pirksti trīcēja. Bet es izdarīju gudri – izņēmu piecus simtus, atstāju simts. Ar pieciem simtiem es nopirku dēlam mēteli, sev jaunus zābakus (vecie jau tecēja iekšā) un aizvedu ģimeni uz vakariņām. Sēdējām restorānā, es pasūtīju zemeņu desertu. Tas nebija gadalaikā, bet man bija vienalga. Es to varēju atļauties. Un tā saldā garša – tā nebija tikai no zemenēm. Tā bija no sajūtas, ka dzīve var pārsteigt. Ka neesmu tikai tirgotāja. Ka esmu cilvēks, kurš vienā vakarā spējis uzvarēt.

Kopš tā laika pagājuši trīs mēneši. Es joprojām strādāju tirgū, joprojām ceļos četros. Bet tagad man kabatā ir noslēpums. Es joprojām spēlēju, bet tikai ar tiem desmit eiro nedēļā. Jo lielākā mācība, ko es guvu, ir tā – laimests ir brīnišķīgs, bet vēl brīnišķīgāks ir tas, ka tu vari apstāties. Es apstājos pēc tā lielā laimesta. Neesmu kļuvusi mantkārīga. Es tikai baudu mazas uzvaras un vēl mazākus zaudējumus. Un zemenes? Tagad es tās pērku katru nedēļu. Nevis pārdošanai. Sev. Kā atgādinājumu par to vakaru, kad liktenis pasmaidīja. Un es pasmaidīju atpakaļ. Tas ir tas, ko vavada lv man iemācīja – nebaidīties no smaida. Pat ja tas nāk no ekrāna.